Tas notiek katru gadu. Sākas jūnija vidū beigās un ilgst līdz jūlijam. Es īsti nekad nemāku piefiksēt, kurā brīdī precīzi tas sākas un kurā beidzas. Bet tas notiek katru gadu. Man tas ir vesels notikums. Zemeņu festivāls. Tā dēļ mana vasara katru gadu ir kaut kas īpašs, pat neskatoties uz to, ka tā sanāk lietaina un vēsa.

Kādreiz tas notika citādāk. Kādreiz tas notika dobēs. Saulkrastos un Rīgā. Mazu brīdi mazos daudzumos arī Ligzdā Siguldā.

Pēdējos gadus tas sākas Matīsa tirgū. Pirms un pēc darba darba dienās. Brīvdienu rītos. Katru dienu 1-3kg. Parasti nemazgātas (es ticu, ka tad pazūd garša). Ja ļoti skābas vai saštampājušās, tad samačkātas ar cukuru.

Vienu gadu to nogulēju. Laikam aizbraucu kādā ceļojumā. Es jutos kā apdalīta. Lai gan bija peldes, pastaigas, sauļošanās un viss pārējais, kas piedien vasarai, daļa vasaras sajūta man izpalika. Tādēļ nākamos gadus centos neko nepalaist garām. Stāvēt uz vakts. Sākt pietiekami agri un beigt pietiekami vēlu.

Šogad man tas izdevās. Taču citādāk. Sākās ar Polijas zemenēm. Nu kā var nepirkt! Ja poļu zemenes maksā 2 lati, kamēr latviešu visi astoņi lati.

Bet šobrīd, kad tirgū poļu zemenes jau ir par Ls 0,65, bet latviešu par 1,50-2ls, ēdu latviešu un saprotu, ka mums ir garšīgākās zemenes pasaulē. Un varbūt tādēļ, ka tās pieejamas reizi gadā īsā laika posmā, tās liekas tik vērtīgas, dārgas un īpašas.

Zemeņu laiks ir arī attiecības. Vienmēr meklēju savu īsto zemeņu pārdevēju. Tās ir arī vilšanās. Vienu dienu mani nošarmēja sirms kungs. Tik ļoti, ka iedevu nedaudz naudiņu "čajam" un apsolījos nākt pie viņa arī nākamo reizi. Nākamajā reizē viņš mani neatpazina, iebēra mīkstas zemenes un atlikumu neizdeva, bet šoreiz čaju nedomāju atstāt. (Tātad varbūt tomēr atpazina? :D)

Tās ir sarunas rindās. Katrs komentē zemeņu saldumu. Dalās pieredzē, kā pareizāk saldēt (tās runas gan sāksies jūlija otrajā nedēļā). Pašlaik vēl skan komentāri - jūs ko, tagad ir jāēd! Saldēsiet vēlāk!! (bet tie ir tikai pārdevēju triki, jo beidzamās zemenes jau maksās Ls4/kg. Tās tak nesaldēšu). Tad ir cilvēki, kas baidās nogaršot. Es arī negaršoju, ja ir zobi tikko iztīrīti. Bet vispār nebaidos testēt un arī atteikt, ja man nepatīk. Reizēm gan nesanāk, jo tik ļoti esmu jau nopļāpājusi ar pārdevēju, ka žēl atteikt. Tad nopērku bišķiņ ar domu, ka sasaldēšu vai apēdīšu ar cukuru. Bet vakar atteicu vienai meitenei, saņēmos :)

Es gaidu, kurā brīdī man būs pārsātinājums. Lasīju, ka vajag apēst 10kg, bet man ir apēsts jau vairāk. Bet nekas, turēšos, kamēr vēl iet iekšā. Cik labi dzīvot Matīsa tirgus tuvumā....